Arvien vairāk tiek runāts par iekšējo bērnu. Par nepieciešamību dziedināt bērnības pieredzes, lai dzīvotu labāku, piepildītāku dzīvi jau šodien. Šajā ierakstā apkopošu būtiskāko par to, kā mūsos katrā veidojas iekšējā bērna traumas un kā tās izpaužas ikdienas dzīvē un attiecībās.
Vai zināji, ka tikai 5% no mūsu domām, sajūtām un attieksmes tiek vadīti apzināti? Lielākā daļa – 95% procesa notiek neapzinātajā daļā, ko spējam pamanīt vien esot ļoti apzināti un uzmanīgi paši sevi vērojot.
Zemapziņas programmu veidošanās
Maza bērna vecumā mēs burtiski esam kā sūklīši, kas uzsūc informāciju ap mums, veidojam savu pasaules uztveri un redzējumu no tā, kas ir ap mums. Būvējam vērtību sistēmu un izpratni par lietām un likumsakarībām. Iepazīstam, kā veidot attiecības, kā reaģēt uz dažādām situācijām.
Mēs nespējam izšķirt un novērtēt derīgo no mums liekā vai pat kaitīgā. Mēs savā zemapziņā savācam pilnīgi visu, kas ar mums noticis un izmantojam to par savdabīgu filtru turpmākās dzīves veidošanai un skatījumam uz lietām.
Bērnības pieredzes izveido tādu kā programmatūras bāzi uz mūsu zemapziņas datora, kas vēlāk nosaka visu mūsu dzīvi. Mēs tajā apkopojam visu ģenētisko, neiroloģisko un pat enerģētisko informāciju gan no vecākiem, gan vecvecākiem, gan dzimtas kopumā. Mūsu programmatūras izveidē lielu lomu spēlē arī citas autoritātes ārpus ģimenes. Tie var būt skolotāji, audzinātāji, treneri vai citi, kas mūs iedvesmo un kuriem vēlamies līdzināties. Būtībā šis iekšējais bērns ir mūsu pasaules uztveres filtrs, tāds kā dzīves šablons, domāšanas un rīcības algoritms, pēc kura mēs vēlāk piemēram, sadalām, vērtējam pilnīgi visu. Ar šo informāciju mēs ejam tālāk pa dzīvi un veidojam to pēc savas programmatūras bāzes. Ja šī programma paliek sākotnējā, mēs visdrīzāk izveidojam dzīvi, kas lielā mērā līdzinās mūsu vecāku dzīvēm un bieži vien izdarām tās izvēles, ko kādreiz esam teikuši, ka NEKAD nedarīsim.
Iekšējais bērns zina visu par visu
Līdz pat pusaudža vecumam šīs iekšējās programmas formējas un nobriest, veidojot pilnīgu mūsu neapzināto rīcību un attieksmju kopumu. Kā tad izpaužas šī programma, jeb iekšējais bērns un tā traumas?
Sāpināts iekšējais bērns ir soģis. Tas kritizē un nosoda gan sevi, gan citus. Tas dzīvo pašpārmetumos un nemitīgi atrod kļūdas un nepilnības ikvienā savā un apkārtējo izpausmēs. Turklāt, lai kādas izpausmes notiku uz āru, visvairāk viņš spēj nosodīt pats sevi. Par visu, kas izdarīts vai nav izdarīts, kas pateikts un arī par to, kas noklusēts, kur kaut kā bijis par daudz vai par maz.
Otra izpausme ir upura domāšanā un vēlmē pēc arējas vadības. Tās ir bailes no dzīves, rīcības vai saspringtām situācijām. Vainas sajūta pat reizēs, kad viss ir labi, ja kādam citam tuvumā iet slikti. Burtiski nespēja atļaut sev būt laimīgam. Iekšēji ierobežojumi sev un pārspīlēts melanholisms. Vēlme atbildību par savu dzīvi nodot kāda cita rokās, lai nebūtu jāpieņem lēmumi vai izvēles. Bailes no kļūdām vai izgāšanās.
Šie ir divi galēji izpausmes veidi, kas šķietami nav savienojami. Tomēr visbiežāk iekšējā bērna traumas izpaužas abējādi. Nereti soģis un upura sajūta var būt pat vienlaikus. Ir vēl trešā, mazāk skatīta iekšējā bērna izpausmes forma, kas visbiežāk tiek uztverta par pozitīvu un pieņemamu, tomēr arī tā var norādīt uz iekšējām nedziedinātām sāpēm, kas kavē mūs dzīvot pilnīgāk. Tas ir pārmērīgs entuziasms ar smiekliem, dullumu, reizēm pat tādu kā izmisīgu prieku. To viegli spēsi novērot, ja šīs izpausmes atšķiras publiski un vienatnē. Ja pamani, ka publiski esi priecīgs, smejies un līksmo, bet, tiklīdz nokļūsti vienatnē, šīs emocijas burtiski tiek izslēgtas, vari būt drošs, kas tas ir iekšējais bērns, kas šādā veidā cenšas panākt uzmanību, izlīdzināt saspīlētas situācijas vai parādīt “vecākiem”, ka viss ir kārtībā.
Dziedinājums ir atslēga visam
Pirmais solis ir sevis vērošana un pamanīšana, kuros brīžos rīkojamies neatbilstoši pieauguša cilvēka stāvoklim. Ja būsi vērīgs pret sevi, pamanīsi, kad apklusini savu prieku, jo kautrējies, ka Tev iet pārāk labi, bet blakus kādam neveicas. Ievērosi, kad slāpē savas emocijas, lai iederētos, nosodi sevi vai citus pilnīgi neadekvāti un reizēm bez pamatota iemesla.
Uzmanīgi sevi vērojot un iepazīstot, arvien vairāk, pamanīsi tos uzvedības modeļus, kas Tev pašam sevī nepatīk, ko vēlēsies mainīt. Ievērosi, kā šīs rīcības un attieksmes Tev traucē darbā, mājās, attiecībās ar vecākiem, partneriem, bērniem.
Nākamais solis ir šo programmu dziedināšana, bet par to sīkāk pastāstīšu nākamajā ierakstā.
